Ko darīt skolēniem, ja skolotāja ir teātra fane? Nav variantu, jāfano līdzi. Turklāt situācija, par kuru raksta avīzēs, kad Valmieras Drāmas teātris tiek remontēts un ir gandrīz bez savām mājām, izrādās ieguvums daudzām Latvijas vietām, jo valmierieši ved savas izrādes spēlēt uz citām skatuvēm.

          Pēdējā nedēļa pirms pavasara brīvdienām 4.b klasei atkal bija teātra apmeklējuma nedēļa. 7.martā Valmieras teātris viesojās Rīgā, Dailes teātrī, ar izrādi “Cilvēkam vajag suni”. Gatavojoties šim pasākumam, kopā ar skolotāju tika iepazīta Regīnas Ezeras grāmata – kas gan var būt labāk, ja skolotāja lasa priekšā, pašiem tikai jāklausās un jāatbild uz jautājumiem par dzirdēto? Pēc izrādes gan tika vēstīts skolotājai, ka dažas vietas izrādē atšķīrās no lasītā, taču svarīgi, ka bērni bija uztvēruši un atcerējās lasīto.

          Izrādes dienā uz Rīgu devāmies ar satiksmes autobusu, kas izvērtās par patīkamu un pieklājīgu braucienu (skolotāja bija patīkami pārsteigta par skolēnu uzvedību autobusā). Pēc tam veicām krietnu pastaigu pa sniegoto Rīgu, aplūkojot centra namus, priecējot skolotāju ar prasmi atpazīt Operas jeb Balto namu arī no otras puses, zināt, kur atrodas Leļļu teātris, un uzklausot viņas stāstījumu par ēku Matīsa ielā, uz kuras vārtiem stāv vīrs ar vīna krūkām. Bērniem par pārsteigumu skolotāja bilda, ka esam labu gabalu gājuši pa ūdeni – pilsētas aizsarggrāvis savulaik pleties vairāk nekā Aspazijas bulvāra platumā, savukārt pie Matīsa ielas izrādījās, ka vēl mazliet tālāk Rīga vispār beidzoties – senlaikos pie Jaunās sv.Ģertrūdes baznīcas jau sākušās pļavas un lauki… Un tad jau bijām pie Dailes teātra. To plašumu, granīta grīdu, pa kuru mazliet var paslidināties (tāpat kā garderobisti dara, lai ātrāk apkalpotu skatītājus), garšīgo kafejnīcas apmeklējumu un pēc tam pilnībā izbaudītu izrādi, kuras izskaņā devāmies pie skatuves pasniegt ziedus aktieriem un saņemt pretī priekā mirdzošus skatienus! Izrāde mūs pārsteidza gan ar vienkāršajām dekorācijām, kuras aktieri paši pārvietoja, tā mainot scenogrāfiju, gan ar aktieru daudzveidīgo spēles mākslu – viņi bija gan suņi, gan cilvēki, turklāt tik dažādi, ka pārsteigumā brīžiem mute palika vaļā. Bet visfeinākais laikam bija runcis vārdā Jaguārs, kurš bija īpaši nešpetns, turklāt vienlaikus arī ļoti veikls, lunkans un ar īpašiem kaķa cimdiem aprīkots. 😊 un tagad daudziem no mums mūsu suņi ir vēl daudz vērtīgāki!...

          Vakarā pēc izrādes visi veikli sasēdāmies vecāku mašīnās, viens otru aizvizināja mājās, bet skolotājas ar saviem pašu bērniem, kuri arī baudīja izrādi,  devās sirsnīgā puteņa pastaigā izvēdināt gūtās emocijas. Tagad 4.b klases skolēni zina arī Dailes teātra plašumus un Valmieras teātra aktieru daudzveidīgās prasmes, kas tikai nozīmē, ka jāgaida atkal jaunas izrādes un jādodas tās skatīt!

Skolotāja Daina Plūme.