Pavasaris ir īstais laiks visdažādākajiem ar dabu un dabas materiāliem saistītiem darbiem. Un, ja vēl tas notiek pa starpu lielajām maija brīvdienām, kad uz mācībām nevienam vairs diži prāts nenesas, tad ir pavisam jauki!

          Otrdienas, 2.maija, rītā sporta korpusa otrais stāvs un aktu zāle dūca kā bišu spiets, tiesa gan, tajā stadijā, kad bites vēl tikai meklē koka dobumu, kurā spietam apmesties. 4.klašu skolēni sadarbībā ar “Namdara darbnīcu” programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros iepazina koka apstrādes darbarīkus un paši iemēģināja roku gan divroku zāģa vilkšanā, gan mizas nodarināšanā ar slīmesta palīdzību, gan arī siles grebšanā ar īpašu darbarīku. Bija iespēja arī spēlēties ar koka rotaļlietām, salikt guļbūves baļķus un makšķerēt koka zivtiņas no spaiņiem.

Izbaudījām brīnišķīgu sarunu par kokiem, minējām mīklas, pielaikojām vīzes un redzējām īpaši diētas piekopējiem un muguras kasītājiem piemērotu koka karoti (skat. attēlos!), smaržojām kadiķa koka plāksnītes un apbrīnojām rakstus, kādus koka šķiedrās saveido daba, izmēģinājām spēkus koka olu cīņās un sēdējām no kārklu zariem pītā atzveltnes krēslā. Taisnības labad jāsaka, ka vēl ērtāks tas būtu tad, ja tiktu papildināts ar kādu mīkstu spilventiņu un taptu par šūpuļkrēslu. Uzzinājām, ka mums tik ļoti iepatikušās koka olas patiesībā ir kokamatnieka meistarstiķis, jo nav nemaz tik viegli izvirpojamas, turklāt radītas visai praktiskam mērķim – kad saimniece allaž izņem no vistu ligzdām olas brokastīm, vistas kļūstot aizdomīgas, tādēļ kāda ola ligzdā vienmēr jāatstājot, lai vistas turpinātu dēt ligzdā un neslēptos ar mērķi, ka tik saimniece olas neatrod un neatņem!

Uzzinājām arī to, ka namdara cirvim jābūt tik asam, lai varētu bārdu nodzīt, ka zāģi velkot, to nedrīkst spiest, bet jāatrod saskanīgs ritms, lai zāģēšana nekļūtu par mocībām. Savukārt darbarīku, kas paredzēts koka mizošanai, sauc par slīmestu tāpēc, ka tas atvieglo meistara darbu, tātad palīdz “slaistīties”, “slinkot” jeb būt slīmestam. J Un meistaru, kas strādā ar bērza koka mizu jeb tāsi, sauc par tāsiķi.

Bet mūsu senči, izrādās, ir pazinuši arī mūsdienās tik populārās launaga kastītes – cibiņas, kas gatavotas no koka mizas, bija ar biezām malām un ilgi palīdzēja uzglabāt ēdienu svaigu, maizītes tādās cibiņās nesapļeckājās un bija baudāmas visas dienas garumā.

Izmēģinājām arī tāšu taures pūšanu, kurai atšķirībā no mūzikas skolā pieejamiem pūšaminstrumentiem nav pieejams iemutnis jeb “munštuks”, bet skaņa tādēļ nemaz nav sliktāka par mūsdienu instrumentiem.

          Paldies “Namdara darbnīcas” ļaudīm par jaukajām nodarbībām! Interesentiem iesakām izpētīt https://www.namdaradarbnica.com/ un droši doties ciemos, būs vērtīgi un interesanti ikvienam!

Skolotāja Daina Plūme.